An express interview with programming enthusiast Veronika Lohmanova
Foto: Veronikas Lohmanovas personīgais arhīvs, pasākums Mākslīgā Intelekta Talantu Programma 2022/2023
Photo: Veronika Lohmanova's personal archive, Artificial Intellect Talent Programme 2022/2023
LV (EN bellow)
1. Pastāsti par sevi - kā tevi sauc, cik Tev gadu, kur mācies, kādi ir Tavi hobiji? Varbūt vēl kaut ko par sevi?
Čau visi! Mani sauc Veronika Lohmanova. Man ir 17 gadi. Šobrīd es mācos Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas 11. klasē, programmēšanas virzienā. Man ir ļoti daudz dažādu hobiju – matemātika, programmēšana (it īpaši Machine Learning), ceļošana ārzemēs, grāmatu lasīšana (Mani mīļākie autori ir Rejs Bredberijs un Haruki Murakami). Nesen sāku interesējieties par japāņu kultūru. Viens no maniem panākumiem šajā gadā ir 1. vieta starp jauniešiem un 3. vieta sieviešu grupā Latvijas Kendo Čempionāta (japāņu paukošana, “the way of sword”), neskatoties uz to, ka nodarbojas ar šo sportu mazāk par gadu. Tagad aktīvi trenējos, lai nokļūt Latvijas kendo izlasē.
2. Kā Tu nonāci līdz idejai par hakatonu?
Vēl pagājušā gadā nonācu pie idejas organizēt savas programmēšanas sacensības, kas būtiski atšķirtos no Latvijas Informātikas Olimpiādes, jo programmēšana ietver sevī ne tikai sporta programmēšanu. Daudzi doma par programmēšanu kā “hardcore matemātiku ar steroīdiem”, kur neviens, izņemot ģēnijus, neko nesaprot. Pēc manam domām, sporta programmēšana neveicina to, ka programmēšana ir radošs process, kur VAR un pat VAJAG kļūdīties. Rezultātā top ne tikai programma, šis process ir arī problēmu risināšanas māksla. Ar organizatoru komandu mēģinājām ietvert arī “industriālas programmēšanas” aspektus uzdevumos. Tomēr saņemot rezultātus, sapratām, ka mērķis nebija līdz galam sasniegts. Tādēļ šogad nolēmu pilnībā atdalīt “industriālo” un “sporta” programmēšanu. Sporta programmēšanai mēs izveidojam atsevišķas sacensības, lai dotu iespēju iesācējiem pamēģināt sevi “industriālā” programmētāja vietā, ļaujot veselu nedēļu risināt uzdevumus.
3. Kāpēc Tu organizē šo hakatonu?
Kā iepriekš minēju, viens no maniem izvirzītiem dzīves mērķiem ir popularizēt programmēšanu ne tikai kā zinātni, bet arī kā radošu procesu. Manuprāt, Latvijā pastāv problēma, ka vairākas paaudzes nesaprot, ko programmēšanā sevī vispār ietver. Termini “datoriķi”, “informātiķi” vai “IT guys” ļoti ietekmē jauniešu attieksmi pret programmēšanu. Mans mērķis ir mainīt šo priekšstatu un daļēji arī stereotipus. Es domāju, ka hakatona veida pasākumi ir draudzīgi iesācējiem un nerada daudz mentāla spiediena kā to mēdz radīt olimpiādes. Hakatoni spēj dot ne tikai spēju kreatīvu izpausties, bet arī pielietot savas idejas aktuālu problēmu risināšanai. Es pat teiktu, ka hakatoni iedvesmo un ietekmē programmētāju būtību – palīdzēt tautai un virzīt tehnoloģiju attīstību uz priekšu.
4. Ko Tu novēlētu Latvijas jauniešiem?
Ja redzat iespēju, izmantojiet to. Citādi nožēlosiet savu lēmumu līdz muižas beigām. Nedomājiet ilgi, dariet. Jo ilgāk jūs domājat, jo ātrāk jūs palaižat iespēju garām. Ja par kaut ko sapņojat - neatlieciet. Nemeklējat attaisnojumus - daudz pārbaudes darbu, mājas darbu, esmu par jaunu, kur dabūt finansējumu, un kad vēl būs nākamai tusiņš ar draugiem… KAD ja ne TAGAD? Līdz ar motivāciju uzreiz mainās pasaules redzējums. Sadaliet savas prioritātes, lai saprastu, ko vēlējāties panākt, kamēr esat dzīvi. Izplānojiet savu laiku pareizi un atbildīgi un uzreiz parādīsies laiks saviem sapņiem! Es novēlu ikkatram jaunietim vai jaunietei atrast līdzīgi domājošos. Tie var būt uzņēmumi un nodibinājumi, klases biedri, kursa biedri vai kaimiņa kaķis. Internets ir pilns ar visvisādiem resursiem un interesantam personām. Ja meklēsiet, tad noteikti atradīsiet. Nebaidieties uzņemties atbildību, ja kļūdāties vai paklūpat, ceļaties, DZĪVOJIET!
5. Pastāsti, kāda ir Tava ikdiena, noraksturo vienu dienu nedēļā.
Manas darbadienas ir diezgan līdzīgas skolas dēļ. Bieži vien darba nedēļas laikā es ar nepacietību gaidu brīvdienas, jo tajās sanāk vairāk veltīt laika sev. Mana sestdiena izskatās apmēram tā: pieceļos ap desmitiem, pabrokastoju, braucu uz kendo treniņu (dažkārt mums noriet arī mazi semināri vai sacensības), pēc tam seko pusdienas, braucu uz matemātikas un fizikas papildus nodarbību. Atbraucu mājās, vakariņas, beidzot ir brīvs brīdis. Ja es neturpinu virzīt kādu savu programmēšanas projektu un ja mani draugi ir brīvi, rīkojam kopā spēļu vakaru – visbiežāk spēlējam dažādas galda spēles online veidā. Mana ikdiena ne ar ko būtiski neatšķiras no jebkura Latvijas pusaudža.
6. Kāds ir Tavs sapnis - kā Tu sevi redzi profesionāli - pēc 5 un pēc 10 gadiem?
Protams, daudzu vidusskolēnu sapnis ir iestāties vienā no labākam universitātēm pasaulē. Visiem spēkiem es centīšos veiksmīgi nokārtot starptautiskus eksāmenus. Manis sapnis ir pabeigt bakalauru un maģistru (varbūt arī doktorantūru) ar programmā “Computer Science un Mathematics” – vienota programma, kuras laikā var apgūt gan programmēšanu, gan matemātiku. Šķiet, nākotnē tas palīdzes man atrast darbu kādā no ietekmīgākajām kompānijām mākslīgā intelekta nozarē (Adept, Google Brains, DeepMind, OpenAI). Mans mērķis ir strādāt labāko speciālistu vidū, lai virzītu progresu uz priekšu. Vēl viens no maniem mērķiem ir attīstīt programmēšanas nozari Latvijā un sniegt jaunas iespējas visiem!
7. Ko Tu novēli mums?
Es vēlu jums atrast pēc iespējas vairāk “slēpto zvaigžņu” un turpināt dot spēju tām zvaigznēm degt. Šīs zvaigznes slēpjas pūļa vidū un sapņos. Tas attiecas ne tikai uz personām, bet arī jauniem projektiem un idejām. Mēs, visi kopā, varēsim panākt labāku nākotni tikai atbalstot viens otru. Tikai kopā mēs varam mainīt realitāti – tagadni un nākotni!
Mea Via Foundation novēl Veronikai aizsniegties līdz savai zvaigznei!
EN
1. Tell us a little bit about yourself. What's your name? How old are you? Which school do you attend? And what are your hobbies? Maybe you would like to tell us a bit more about yourself…
Hi everybody! My name is Veronika Lohmanova. I'm 17 years old. I'm an 11th Grade pupil at the Riga State 1st Gymnasium in the programming direction. I've got a lot of different hobbies – mathematics, programming (especially Machine Learning), travel overseas, reading books (my favourite authors are Ray Bradbury and Haruki Murakami). I've recently started taking an interest in Japanese culture. One of my accomplishments this year was 1st place among adolescents and 3rd place in the women's group in the Latvian Kendo Championship (which is Japanese fencing, “the Way of the Sword”), even though I only started playing this sport this year. I am now actively training to win a place on a Latvian kendo team.
2. How did you get the idea for the hackathon?
Just last year, I got the idea of organising my own programming competition, which would be radically different to the Latvian Informatics Olympiad, because programming includes more than just sports programming. Many people think of programming as "hardcore math on steroids", where nobody except for the geniuses understands a thing. In my opinion, sports programming does not contribute to programming as a creative process where you CAN and SHOULD make mistakes. The result is not just a programme, the process is also the art of problem-solving. Together with the organising team, we tried to include aspects of "industrial programming" in the assignments. However, when we got the results, we realised that our goal had not been fully accomplished. So this year I decided to separate "industrial" and "sports" programming completely. For sports programming, we are creating a separate competition to give beginners the chance to try their hand at being an "industrial" programmer, by allowing them to spend a whole week solving problems.
3. Why are you organizing this hackathon?
As I said before, one of my goals in life is to promote programming not only as a science, but also as a creative process. In my opinion, in Latvia, there's a problem in that several generations have no idea what programming is all about. The terms 'computer scientists', 'information scientists' or 'IT guys' have a big impact on young people's attitudes towards programming. My goal is to change this perception and partly also the stereotypes that go with it. I think that hackathon-type events are beginner-friendly and don't create a lot of mental pressure like Olympiads tend to. Hackathons not only give you the opportunity to express yourself creatively, but also to apply your ideas to solving current problems. I'd even go as far as to say that hackathons inspire and influence the very essence of programmers - to help the nation and drive technology forwards.
4. What do you wish the young people of Latvia?
If you spot an opportunity, take it. Otherwise, you'll regret your decision all your life. Don't spend ages thinking about it, do it. The longer you think about, the more likely you are to miss the opportunity. If you dream of something, don't put it off. Don't make excuses like I've got lots of tests, homework, or I'm too young, where can I get funding, and when's the next party with my mates... WHEN if not NOW? Motivation instantly changes your outlook on the world. Break down your priorities to understand what you want to achieve while you're alive. Plan your time properly and responsibly, and you'll immediately find time for your dreams! I wish that every young man or woman finds kindred spirits. These can be companies and foundations, classmates, course mates or the neighbour's cat. The internet is full of all kinds of resources and interesting individuals. If you look around, you'll definitely find what you're looking for. Don't be afraid to take responsibility if you make a mistake or fall down. Get up, LIVE!
5. Tell us about your daily life. Describe a day in your week.
My working days are quite similar due to school. Oftentimes, during the working week, I can't wait for the weekend, because this gives me more time to myself. My Saturday looks something like this: I get up around ten, have breakfast, go to kendo training (occasionally we have small seminars or competitions), followed by lunch, and extra maths and physics. I come home, have dinner, and finally have some free time for myself. If I'm not working on a programming project and if my friends are free, we have a game night together - most often playing various board games online. My daily life is not much different from that of any Latvian teenager.
6. What is your dream? How do you see yourself professionally in 5 or 10 years' time?
Of course, it is the dream of many secondary school students to attend one of the best universities in the world. I will try my best to pass international exams. My dream is to complete a Bachelor's and Master's (maybe a PhD) in Computer Science and Mathematics - a single programme where you can learn both programming and mathematics. In the future, this will most likely help me find a job with one of the most influential companies in the AI industry (Adept, Google Brains, DeepMind or OpenAI). My goal is to work together with the best experts to drive progress forwards. Another of my goals is to develop the programming industry in Latvia and to provide new opportunities for everybody!
7. What do you wish us?
I wish that you discover as many "hidden stars" as you can, and that you continue to give them the ability to burn. These stars are hidden among the crowd and in dreams. This applies not only to people, but also to new projects and ideas. Together, the only way we can achieve a better future is by supporting one another. Only together can we change reality - the present and the future!
The Mea Via Foundation wishes Veronika to reach her start!
Comments